Labai ūdensnecaurlaidīgai ventilācijas atverei ir laba veiktspēja ūdensizturības, saspiešanas pretestības un temperatūras izturības ziņā. Vispārīgi runājot, materiāla augstās temperatūras izturības dēļ gatavā ūdensnecaurlaidīgā ventilācija var izturēt augstu temperatūru līdz 100. Ļoti zemā temperatūrā tā var sasniegt mīnus 30 grādus, tāpēc arī pielāgošanās temperatūrai ir ļoti laba.
Tomēr sliktas kvalitātes ūdensnecaurlaidīgas ventilācijas atveres vai pat viltotas elpojošas membrānas parasti tiek izgatavotas no dažādām līmēm, piemēram, karsti kausētas kompozītlīmes un izsmidzināmās līmes, kas ir biežāk sastopamas. 2000. gadu ūdensnecaurlaidīgajām ventilācijas atverēm ir ļoti slikta temperatūras izturība. Nedaudz augstāka par parasto temperatūru izraisīs līmes kušanu un plaisāšanu, izraisot atslāņošanos, tāpēc arī sliktas kvalitātes ūdensnecaurlaidīgās ventilācijas atveres būs lipīgas uz tausti.
Pastāv arī atšķirība starp spiedienu un antioksidāciju. Parasti laba elpojoša membrāna var sasniegt 2 metrus zem hidrostatiskā spiediena bez deformācijas un bojājumiem. To joprojām var izmantot normāli, un to var izmantot sliktas kvalitātes hidroizolācijai. Runājot par ventilācijas atverēm, ja hidrostatiskais spiediens nevar sasniegt vienu metru, tas sāks tecēt un plaisāt. Vēl sliktāk, tas var sasniegt tikai 30 cm ūdens spiedienu un nedarbosies normāli. Ūdensnecaurlaidīgās ventilācijas atveres ar sliktu antioksidācijas kvalitāti parasti ir izgatavotas no PP tipa materiāliem. Šī materiāla pretnovecošanās īpašības ir ļoti sliktas, jo īpaši ultravioleto staru apstarošanas laikā tas paātrinās savu novecošanos un saīsinās tā kalpošanas laiku.